Home
perlflo
07 maijs 2009 @ 23:38
Jā, man salst pēdas, bet cilvēks savā dziļākajā (un pat ne tik dziļākajā) būtībā ir slinks, tāpēc es vēl pacietīšos.
Postmodernisms ir laika izmešana. Ja agrāk man šķita, ka laika izmešana ir zīmēšana uz burtnīcu malām vai tml. tad postmodernisms to visu pārspēj. Es labprātāk mēģinātu iebraukt AES uzbūvē.

UN jā, šodien es sapratu, ka nesaprotu kā īsti es varu patikt citiem. Nē, protams, es ļoti priecājos, ka es patīku, bet dīvaini.
Pirmkārt man ir riebīgs raksturs. Varbūt gluži ne riebīgs, bet nu ar savu ietiepības, stūrgalvības devu. Neizpaliek arī biežā īgnā buma parādīšanās. No skata, cik es pati spēju spriest, arī nēsmu nekāds ē-talons. Un un vēl mana princip...nu tas ar principiem. Galu galā fakts, ka ļoti reti atzīst, ka man nav bijusi taisnība vai tas ka mēdzu būt pārāk fiksa savos secinājumos. Tiktiešām, man dažkārt nākas brīnīties, ka man ir draugi. Bet nu paldies, ka ir.


un tagad mans iztirzājums par ieoriekšējo ierakstu (sun) :



1. Es esmu dzīva - jā, nu noliegt. līdz 25 no problem.
2. Man ir siltas kājas - diršana. pārsalusi.
3. Man ledusskapī ir garšīgs siers - aizmirstam - ledusskapī mazkaloriju siers, kas garšo pēc...nekā.
4. Viņš man dāvina praktiskas dāvanas (atsauce uz otro punktu) - kuras ir skapī. atsauce dažas rindas aukstāk - slinkums.
5. Man ir paši labākie draugi - daži, tie kuri ir :)
6. Man ir smieklīgs suns - pašlaik miegains.
7. Es māku pasmieties pati par sevi - jā, rēcu vienā rēkšanā. hā.hā.hā.
8. Es bieži šķaudu (man patīk šķaudīt)  - tas gan.
9. Man ir foršs sienas pulkstenis - apstājies. nav arī snufa, kas tur stāvēja. kāds nebrauc prom :D?
10. 8 gadīijumos no 10, ja es paklūpu, man ir, kas mani noķer - statistika mazinās pēc nometnes :D
11. Es esmu puslode. - un biju un būšu.
12. Ipodam ir tikai viena svīka uz ekrāna - naaaaaat.
13. Man ir 18. - jā, vēl ir - bet drīz būšu veca.
14. Man ir personīgais Mēnestiņš - vēl turās :)
15. Datorā jau sen nav bijis neviens nāvējošs vīruss - cancel - bremzē. :D
16. Es māku sasildīties ar domu spēku - ir piemirsies.
17. Ja mani izmestu no mājas, man būtu kur palikt
18. Man ir nākotne - šad un tad
19. Man ir fantastiska ģimene - nekad nemainīsies.
20. Rīt būs ļoti laba diena - šaubos.



Marķieri:
 
 
perlflo
12 septembris 2008 @ 23:45
Es tā padomāju un izdomāju.

1. Es esmu dzīva
2. Man ir siltas kājas
3. Man ledusskapī ir garšīgs siers
4. Viņš man dāvina praktiskas dāvanas (atsauce uz otro punktu)
5. Man ir paši labākie draugi
6. Man ir smieklīgs suns
7. Es māku pasmieties pati par sevi
8. Es bieži šķaudu (man patīk šķaudīt)
9. Man ir foršs sienas pulkstenis
10. 8 gadīijumos no 10, ja es paklūpu, man ir, kas mani noķer
11. Es esmu puslode.
12. Ipodam ir tikai viena svīka uz ekrāna
13. Man ir 18.
14. Man ir personīgais Mēnestiņš
15. Datorā jau sen nav bijis neviens nāvējošs vīruss
16. Es māku sasildīties ar domu spēku
17. Ja mani izmestu no mājas, man būtu kur palikt
18. Man ir nākotne
19. Man ir fantastiska ģimene
20. Rīt būs ļoti laba diena
 
 
perlflo
08 jūlijs 2008 @ 14:16
37  
Hā.
HĀ.

Cerība muļķa mierinājums, ja? Hā.

IN DA FACE.

Galvenais ir kaut ko ļoti gribēt un ticēt tam. Nebija neviens, kas mani atbalstīja un teica, lai turpinu cerēt. Neviens. Es pati, muļķa es.


Lai nu kā, es beidzot esmu dabūjusi to, ko vēlējos ilgi. To, kura dēļ bija milzīgi "au" uzplūdi.

Bet zinat, nezinat gan, jo neviens šo nelasa, un es visu rakstu pati sev, bet tik un tā - tas kas ir tagad, tagadne ir tādu 100, pat 1000 "au" uzplūdu vērta.

Pārbaudijumi veido cilvēku. Es jūtos nedaudz izveidotāka un daudz laimīgāka. Beidzot ir kaut kāds mērķis pastāvēšanai. Faking' labs mērķis. Man ir mana pasaulīte. Beidzot.

Bučas bambučas.
 
 
perlflo
07 janvāris 2008 @ 18:47
Pirmā skolas diena.
Neatceros vai knapi atceros pirmās 4 stundas.

Laikam krievu valodā skolotāja apjautājās vai man viss labi. Pēc tam daudz maz  pieslēdzos notiekošajam.

Tālāk aiz vēja ģeneratora. Krāsniņa un silts guļammaiss. Fantastiska kompānija. Un piecu sekunžu acu skatiens.

Skan ideāli.

Bija arī.

Tikai žēl, ka sekas.

KrājKrāj.

Man ir apņemšanās.

Baltais Vilks '08

Makten labs!

Es nekad neatteikšos no Viņas. Nekad. Idioti un pamuļķi nezin, kas viņiem ir un palaiž to pa vējam.
 
 
perlflo
26 septembris 2007 @ 14:37
Skaļa mūzika, aizmigloti skatieni un tikko noslaucīta bāra lete. Es klusi sēžu, smaidīdama par cilvēkiem, kuri apkārt rosās un plosās. Ik pa brīdim uzsāku sarunu ar kādu, kas man sēž blakus, tāpat vien, par neko...
Cilvēki lēnām sāk paklīst uz otro stāvu, lai nodotos miegam, kā nekā iepriekšējā nakts, šodiena un šis pats vakars ir bijis pietiekami ilgs, lai organisms kauktu pēc atpūtas. Nu vismaz dažiem.  Droši vien bija cilvēki, kam tas kauca pēc kaut kā cita.
Mēs lejā palikām kādi 3.
3labi draugi.

Es joprojām sēdēju pie letes un ar skumju smaidu vēroju samērā sagrauto cilvēku, Viņš ik pa laikam nodūra galvu un raudzījās nekurienē, ik pa mirklim iestūķējot mutē tortes gabalu un rūgti norijot to.
Es iztaisnoju muguru un sakrustoju rokas uz krūtīm, tā solījās būt ērtāk, jo pēdējās 15 minūtes mana roka bija cietusi no manas galvas smaguma.
Vēl viens kursēja šurpu turpu tāpat vien - nedarīdams neko. Kā vēlāk uzzināju - viņš planēja.
Es biju pārāk iegrimusi savās domās un pārāk mierīga, lai kaut ko mainītu visā šajā nebūt ne idillē, bet tomēr mierīgajā atmosfērā.
Nē, protams, ja būtu mana teikšana, es mainītu daudz ko.
Bet nebija mana teikšana.

Durvis noklaudzēja un arī Viņš ieradās. Viņam šķietami bija jautri, seja mazliet iesārta un nejau no karstuma, bet gan no izdzertā, bet es nepārmetu. Nav jau ko pārmest.
Vēl viena dziesma, kurā galvenais ir ritms. Viņš mūs iekustināja. Lai gan necēlos, bet vismaz pamodos no savas pasaules. Smaids pārņēma mūsu visu sejas, vismaz manu, un noteikti arī viņu, jo mēs bļāvām līdzi mūzikai un ja ne lūpās, tad balsī smaids bija.

Un tad.

Ap manu kaklu apvijās divas rokas. Apķēra. Un nelaida vaļā.
Au.
Es zināju, kurš tas ir. Es pārāk labi pazinu viņa ķermeņa siltumu, pārāk labi atcerējos apskāvienu, arī man pretī sēdošā cilvēka smaids, kurš gan mijās ar pāli, nodeva roku īpašnieku.
Mans prāts vienā mirklī tika izslaucīts. No jautrības nebija ne smakas.
To var salīdzināt ar nolāpītu skabargu, kura ir iedūrusies kaut kur krūšu rajonā. Es esmu samierinājusies, ka tā tur ir iedūrusies uz samērā ilgu laiku, bet tā ir tikai nieka skabarga, ieaugs un pārstās sāpēt, bet nepietiek, ka kāds to visu laiku cenšas ar pinceti izraut, bet vēl ik pa laikam to iegrūž dziļāk!
Iegrūda. Es atļāvu iegrūst, es nespēju pateikt nē vai pretoties.

Au.

Gāja laiks, gaisma tika noslēgta. Nu bija laiks arī man doties sev aizrunātajā vietā divguļamajā gultā kopā ar cilvēku pie kura var justies droši. Es novēlēju arlabunakti matraču tautai un devos sava komforta meklējumos. Apmēram 6 matru garajā ceļā no vienas istabas durvīm līdz otras istabas durvīm es pieķēru sevi pie domas, ka es nezinu, vai ir labi vai slikti, ka tā. Kā? Nu tā ka vakars ir pavadīts labi bez noteikumu neievērošanas.
Es atvēru durvis.
4 cilvēki divguļamajā gultā. Zaldātiņā.
Pēc sekundēm 10 es jau biju atpakaļ pie pirmajām durvīm.
Viņi vēl tinās iekšā guļammaisos. Es samērā īgi paziņoju esošo situāciju. Pamanīju matraci, vēl brīvu, arī guļammaisu, ja ļoti būtu vēlējusies - dabūtu.

"Sabīdīsimies"

Es noignorēju tukšo matraci, brīvo guļammaisu un gausi devos uz balss īpašnieka matraci. Lieki teikt pie kura es gāju.

Gaisma vēl nebija izslēgta, kad biju siltumā, mīkstumā un apķērienā.

***

Pamodos uz matrača. Viņš aizņēma pārāk lielu daļu no mīkstuma. Komforts nebija, siltums, ko ņēmu no viņa arī lēnām bija pārņēmis manu ķermeni un vairs nesildīja kā nākas. Mute bija sausa, arī nieres deva par sevi ziņu.
Es piecēlos.

Aizgāju, iespējams, tādēļ, ka nevēlējos zināt Viņa viedokli vai redzēt vilšanos Viņa acīs, jo blakus biju es. Tieši es.

Runāt par to? Nē, mēs tā nedarām.

Un atkal kādam rokās ir pincete.

Bet lai jau. Vismaz uz skaitītām stundām es atkal sajutos labi, un tagad arī nav slikti. Es nesūdzos. Tas viss bija pārāk izdevies.
Marķieri:
 
 
Atrašanās vieta: mājas
Mūzika: Nik Cave - Into my Arms
 
 
perlflo
04 aprīlis 2007 @ 22:44

Brīvlaika trešdiena.

Diena, kad, ja būtu braukusi uz Anetes laukiem, atgrieztos. Kā var manīt - neaizbraucu. Nevarētu teikt, ka nožēloju. Laika apstākļi un citi apstākļi tam nudien nebija vēlīgi.
Kājas ietērptas mātes adītajās vilnas zeķēs. Ja nevērtē pēc estētiskā, tad ir ļoti pat labas, un galu galā, zeķu mērķis ir sildīt, nevis labi izskatīties, joīpāši tas attiecināms uz vilnas zeķēm.





  • Tīri logi - nācās līst ārā uz palodzes, šādos mirkļos es priecājos, ka dzīvoju tikai otrajā stāvā un, ja es kristu, tad traumas nebūtu lielas. Bet nu vismaz tagad logi kādam laikam būs ok, vismaz manā istabā.



  • Putekļi noslaucīti - pats lielākais prieks par rakstāmgaldu - sen nebija tik tīri slīdoši piemīlīgs. Plaukti ar atputekļoti. Vispār kādreiz gribētos zināt no kā sastāv putekļi...



  • Sveķi no plaukta, palodzes un grīdas beidzot nokasīti.



  • Virtuves skapīši pārslaucīti.




Rīt jāmzgā grīda, šodien sakavējos, nebūtu paspējusi laikā uz centru. Nevarētu tač likt uz mani gaidīt.
Man vienmēr likās, ka es esmu čīkstīga veikalu staigāšanas ziņā, bet izrādas, ka puikas nogurst daudz fiksāk, jau pēc divu stundu klīšanas bija kā tādiem urlām jāsēž uz Origo soliņa (labi, ka vismaz siltumā).
Ēst radziņu tādā frīku aukstumā nav ieteicams. Radziņu, ja tas nopirkts Vecrīgas Maķī, var paspēt apēst līdz Stokmann'a kino ieejai. Roka, kurā turēts saldējums, atgūst jušanas sajūtas apmēram pēc 5 minūtēm, pieņemama krāsa (bālo nomaina sarkanīga) gan nāk tikai pēc minūtēm 7.

Vakar no rīta pamodos ar sāpošu sprandu. Laikam neveiksmīgi nogulēju...lai nu kā - sāp vēl tagad. Kropli gan neatgādinu, taču tagad biežāk skatos pāri kreisajam, nevis labajam, plecam.

Pēdējās trīs dienas pa nakti klausos mūziku - nu tā pa miegam, taču klausos. Ja pareizi atceros, vakar izrubiju ap pieciem, šodien ap septiņiem.

Māte mani uzskata par pedanti.
Grafiķis Artūrs par klusu, neuzticīgu, par pedāli (tas pēc viņa skaidrojuma ir tas pats, kas pedants) un tad, kas es sāku dusmoties, viņš pateica, ka es esmu vēl arī egoiste.
Artūrs Volejbolists mani laikam uzskata apr mazliet dīvainu, hiperaktīvu būtni, bet nu lai jau. Par hiperaktīvumu varētu strīdēties. Pēdējā laikā to vien gribās kā mieīgi kaut kur pasētēt, padzert tēju un papļāpāt, bet nu kur...visi pļāpājamie ir prom, un jauni ir vai nu pārāk aizņemti vai nu pārāk negribīgi, vai arī abi kopā.

Man no āboliem piepūšas vēders. Šodien būšu apēdusi kilogramu. Būs jāmēģina lidot.

IIIIk.
Viena īsziņa var makten labi uzlabot garstāvokli, pat tad, ja nesaproti 1/3 no teksta.
[Spānijā līst, bet maitām Hulio un Džulio +18 grādi]

Jau pusgadu mans saprāts pastaigājas pa puķīšu sasētiem laukiem - būs jāsauc mājās. Ja jau puķītes nedodas, tad nav ko.

Un es māku vārīt pelmeņus, agrāk šķita, ka nemāku, bet redz laikam jau neesmu galīgi bezcerīga.
Vēl es lēnām praktizēju braukšanu bez rokām, laikam jau sanāk, jo nokritusi vēl neesmu, taču jāpiebilst, ka sanāk tikai 3-7 ātrumā un visnotaļ taisnos ceļa gabalos.

---

Justies kā blondīnei ir maigi teikts.
Es esmu stulba.
Un man jāmācās attaisnoties.

---

''waaaah, gribu mirt! sliikstu depresijaa! naave rullee!'' - (rock)
 
 
perlflo
14 oktobris 2006 @ 18:07
Labākā dienas daļa sākās tad, kad nolēmu uzkāpt pa trepēm un neiet atpakaļ.
Aizsvilos, jutos neiederīga un galu galā vēlējos pabūt viena. Un viņi sākumā izdarīja savu izvēli, tikpat labi varēja nomest un nākt pakaļ, bet es pat daļēji priecājos, ka tā nenotika.

Skolas, cilvēku iespaidā nopirku Šuvajeva grāmatu. Neteiksim, ka biju patīkami pārsteigta, bet nebija tik ļoti žēl šķirties no 3.49 Ls, kā tas ir parsti. Tā nu ar salstošiem pirkstiem devos uz grāmatnīcu, citu, tādu, kurai ir kafejnīca augšstāvā, nopirku tēju un ābolu-ogu kūku [starpcitu ļoti garšīga] un sāku lasīt.
Patika. Atmosfēra, tēja, siltums caurs kauliem...
Ejot projām, satiku savu veco klases audzinātāju, viņa izskatījās daudz dzīvespriecīgāka kā strādājot Teikā, bija arī.

Izejot caur universālveikalam konstotēju, ka tas kas man patīk, ir pārāk dārgs. Kā jau parasti =]] Jāmeklē darbs, neko padarīt. No rīdienas sākšu apjautāties.

---

Nežēlībā ir krituši mani pirkstu gali. Salst, gan roku, gan kāju.

---

Vēlāk sekoja vietulīga pastaiga pa Vecrīgu. Tieši tas, kas bija nepieciešams. Iet, fotogrāfēt...un ne par ko nedomāt. Atradu un izstaigāju ieliņas pa kurām vēl nebiju gājusi, vismaz gājusi un apjautusi to skaistumu. Herdera laukums ar saviem baložiem aizrāva.
Vecrīga ir vienkārši apbrīnojama, tikai šodien es to sapratu tā īsti un līdz galam.

---

Es rokas sildu virs vakar iegūtā ķirbja. Viņš smaida, es gan ne. pārāk silti vaigi, lai smaidītu.

---

Mamma šodien prasīja vai neesmu iemīlējusies, jo es biju pateikusi, ka mācīties [pildīt mājasdarbus] man pavisam negribās pēdējā laikā.
Vai tiešām visa kaut k;ā negribēšana ir saistīta ar mīlestību?
Neticu.

---

Ir spontāna ideja - iesēsties vilcienā un izkāpt galastacijā iks. Žēl, ka tikai idejiskā līmenī. Droši vien tādēļ, ka man pagaidām nav piekritēju un līdzbraucēju šajā avantūrā.

Marķieri:
 
 
Atrašanās vieta: Mājas
Garastāvoklis: artistic
Mūzika: Bitter Sweet symphony
 
 
perlflo
10 oktobris 2006 @ 20:12
Vai.
Pat nezinu ar ko sākt, bet vai šis nav lielisks sākums? pasakot, ka nezin ar ko sākt un sākt, hehe.


Vasara beidzās nepiedodami ātri, taču par laimi jāsaka, ka arī esot skolā laiks neiet lēnāk. Laikam pie vainas ir tie jaukie cilvēki apkārt. Visas ceilonas tējas un rūtiņas, un hiperaktīviķi. Man beidzot ir paveicies, vismaz man pašlaik tā šķiet...un es šaubos, vai šī ir tā reize, kad maldos.

Skola laba, klasesbiedri - ideāli.
Nekad nebiju domājusi, ka var būt tik jauku cilvēku apkopojums vienā telpā.
Un skolasbiedri arī vairāk kā labi ^^.
Es nevēlos aizskart minoritātes, tomēr ir patīkami, ka visi atvainojas pirmie ^^. Aizķer gaitenī - atvainojas, uz trepēm - atvainojas. Un vispār ļaudis tādi savādāki.


[Es pēdējā laikā daudz rakstu, man jau patīk, bet manuprāt tas ir tāpēc, ka man salst roku pirksti un rakstīšana datorā tos sasilda, kaut vai drusciņ.]

Sen man nav bijusi tik nepiespiesta un tekoša saruna. Paldies.
Parasti runājot ar cilvēkiem es konstatēju, ka mums ir dažas kopīgas intereses, galvenokārt grāmatas, valstis, brīvais laiks, bet tad kad es pieminēju ķīmiju...visi parasti uz mani tā dīvaini paskatījās un sāka runāt par viņiem tīkamāku tēmu.


Un manī kāds dzird, un mani kāds arī klausās.


Un pirksti salst arvien vairāk un vairāk, miegs nenāk arvien vairāk un vairāk.

Un rakstīt gribās arvien vairāk un vairāk.

Sestdien otrais pasākums ar gfx. Bilijards. Mēs viņiem parādīsim, es gan bilijardu spēlēt netaisos, bet mēs parādīsim, kaut vai tajā galda šaibā [nazinu kā sauc to tur ierīci]


Un man ir jaunvārds - gotālisti - gōtu un metālistu savienojums.

Gaidu laukus. tikai ceru, ka nenāksies izdarīt izvēli starp klasi un laukiem, pārāk daudz gribu abus, lai spēlu beznožēlaini izlemt.

Šodienas pastaiga ar Aneti, lika saprast, ka dzīvot kaimiņos būtu daudz labāk, to, ka šīs pastaigas nav jāpiesaka tad, kad man ir divi maisi un skolas soma. Bet galevenais to, ka Vecrīga ir sasodīti skaista vieta, un ka Kaļķu ielas Evermenam tur nevajadzētu atrasties.

Mums būs arī tāda vēlā, noteikti būs. Gribu redzēt Rolanda statuju, laternu apgaismotu, gribu redzēt Rozena ielas muciņas un kafeinīcas sveču aleju. Gribu.Un zināt ko...šoreiz es dabūšu to ko es vēlos.


Ieskaites gan ir par biežu. Fuj.
Marķieri: ,
 
 
Atrašanās vieta: mājās, salstot
Garastāvoklis: content
Mūzika: par mistēriozām meitenēm ;D
 
 
perlflo
17 jūlijs 2006 @ 10:52
Nekad tik ļoti nebiju ienīdusi pirmdienas. Nekad. 
Kas to būtu domājis - ja aiziet gulēt ap diviem, tad ap astoņiem celties ir diezgan crapy unsure.gif
  
Sākumā bija labi. Piecelies un aizej uz darbu - nekādas atšķirības mājās vai te sēdēt netā. Bert tagad tas sāk apnikt. Un ļoti. Ja tāds ir sekretāres darbs, tad nākotnē, kad man būs izvēles  iespējas, es to neizvēlēšos. 
Studiju maksa farmācijas fakultāte Stradiņos ~ 2700 Ls. āh, ku skaisti. Es taču to naudu atpelnīšu tik pensijas vecumā >.< Par ko viņi domā! Paši bļauj, ka trūkst ārstu, medmāsu, katrai otrajai aptiekai logā izlikt paziņojums "meklējam farmaceitiI" Nu pie tādiem apstākļiem ilgi neatradīs. Sāku apsvērt domu par haļavīgu dokumentu iesniegšanu visur kur tik ir budžeta vietas. Ja jau reiz man lemts būt elektriķei - lai būtu tā biggrin.gif.
Šodien pirmdiena - ceturtdien braucu prom. Jocīgi - nekāda satraukuma, nekādas apziņas, ka līdz augustam būšu kaut kur citur. Pirmā dzimšanas diena, kuru nesvinēšu Latvijā. Hey, thats kinda cool...
Viesģimenei vēl tik kaut kas jānopērk. Doma ir par Lāčumaiz' to ar valriekstiem un/vai rozīnēm. Tik jāpacenšās pa ceļam pašai nenoēst =]] 
Miegs. Grandiozs. Tikko vēl ar māti sastrīdējos. Skaisti. Bet tagad. Tagad man ir gluži vienalga. Labprāt palīstu zem galda un pasnaustu. Tā vai tā neviens nepamanītu vai negribētu pamanīt.
Es gribu mellenes. Un ļoti. Un meža zemenes. Pilnīgi jūtu garšu mutē.
Un šodien ir aukstāk, uz darbu ar jaku soļoju. Smuki. Man jau smagi apnika nospiedoši karstās dienās sēdēt birojā ar stipri cietušu kond...kond nu to kas ventelē ;D

---
Vakar, braucot no ķemeriem, radgabals pastāstīja par Angliju. Nu nemaz dārgi tur nava :p. Uzpūsts burbulis. īre varbūt arī ir dārgāka, bet pati dzīvošana, ja zin kur ko pirkt, ir tāda pati un pat lētāka.
Ununun es esmu starā par Kristīni. Viņai pašlaik ir HUGE crush :D tas ir jauki pavērot no malas cik gan laimīgs cilvēks var būt.
Ak, un ja kāds šamo lasa, tad nokomentējiet šo rakstu, nevajag neko garu vai kā, kaut vai punktiņu, mani vairāk interesē vai lasa, nevis, ko domā :D.  Lai gan es stipri šaubos, un tas ir jauki, jo tā ir XD ak, es un mana loģika.
 
 
Atrašanās vieta: Job. Save me?
Garastāvoklis: sleepy
Mūzika: Coldplay - clocks
 
 
perlflo
13 jūlijs 2006 @ 13:51
uh. kārtējā bezdarbības diena. un miega bads, labi - izsalkums :D 
bēzdarbība
.

Jauno telefonu ar negribās spaidīt. tā jau lādējas ārā, a vēlāk vēl afai jāzvana -_- 

Samsung. Nokias apnika. 5140 [?] nu tip tas izturīgais nenovilka pat gadu. crap! Bet šamai smasungiņš tagad tik smuki veras vaļā, tā vien gribas attaisīt un teikt Hallo [pat ja nezvana XD]


Vsjo. Tikko ar polifonisko rūcienu izrubijās -_-

Un es atklāju, ka man patīk runāt pa telefonu ^__^ tā vien gaidu, kad kāds pazvanīs XD vai atsūtiis sms, kuru cerams nenogulēšu [no sērijas shit happens]

un tas jaunais gfx forums vienkārši rock XD 

kā jau lielākā daļa, viņi arī kurbeliešus uzskata par nenormāliem XD es ar demagogu vēl šito vakar biku paspilgtināju.

Pirmais forums kurā ir tik liels džeku pārsvars ^_^ es jau neko. man patīk XD

---

no garlaicības konstatēju, ka krēslu vajag ieeļļot, pat vienu apgriezienu nevar tā plūstoši paveikt >< šmais krēsls apkaunojums visai biroja krēslu kopienai >.<

Un kāpēc bosam ir jāklausās tieši radio Skonto >.< man jau tas 107,2 smadzenēs sēž.

-------------

XDDD
Šitā bilde:
http://www.regioactive.de/media/image/public/34997/full/bill_von_tokio_hotel.jpg

Un tāda XD saruna....

[F] -flo [es]
[N] - N goes for nezinīc XD
[D] - Demagogs

[N] Kas ta Emo?? Izskatās līdzīgs solistam no grubas Tokio Hotel!!!
[F] um. lolololol.gif

khm.

jā, tas tā gan ir biggrin.gif

[D] eu, toč līdzīgs. nebiju ievērojis. lolololol.gif

[N] Tam no Tokio HOtel ar bija vaards Bills! Es to Tokio Hotel ciest nevaru, dziet takā meitene rtfm.gif

[F] āāh...bet domā šitais īstais ohmy.gif ?

Bili jau daudzi...

Kill Bill, uncle Bill...

biggrin.gif

[N] Nevaru pateikt vai īstais, bet: Izskats ļoti līdzīgs, matu sakārtojums vienāds un vārdi arī vienādi! A kas šitas tāds, dziedātājs vai kas?

[F] Ai šitais ir Demagoga brālēns. happy.gif

----------

Vai turpinājums sekos?...
Marķieri:
 
 
Atrašanās vieta: LAF, Darbs
Garastāvoklis: apathetic
Mūzika: wtf ^__^ skontoo XD
 
 
perlflo
10 jūlijs 2006 @ 13:55

Darbs.

^__^

Patīk. Tikai miegaini, bet šodien tī vī atveda ;D

Es sveicinu tevi, Kristap! Es taču teicu, ka neaizmirsīšu.

Vēl 10 dienas un es būšu autobusā, vēl 8 dienas un es zināšu.

Mamma iemācījās cept plānās pankūkas. wOOt. Bet garšo so so. Šodien no rīta pārēdos, ilgi vairs negribēšu. Nez vai es arī mācētu plānos bļiņus...?
Hmm...mums laikam vēl arī ir pankūkas "iecienītās"...nez...kas tās tādas. Puverīts :D varbūt jāpamēģina pašņaukt XDD

Un šogad jūras ir daudz ^___^ beidzot. Un brūnums ar' ir smuks. Zin...tāds brūns ;D.

Un es gribu graudu maizi. Tādu īstu. 

Slikts ieradums man pasācies. Jāmēģina atradināties.

Un zemeņu vairs nav. Tikai tās, dižās, pa 6Ls kilogramā. Parādās avanes un mellenes. ņjamm. Un saldie čerši ^_^ ir daudz, daudz, daudz [tirgū] XD

Un Kristīne deva ziņu. Patīkami, ka mani atcerās, nepatīkami, ka esmu aizņemta ar neko >.< vienkārša atsēdēšana.

Biku palasīju fikus un sapratu, ka garlaicīgi. Pašai slinkums atkal ķerties pie rakstīšanas, bet laikam vajadzētu.

āāāā...man taču vajag čības!!! Un tas veikals Origo otrajā stāvā ir officialy mans mīļākais. Tas ar to zaļo izkārtni.

Baigais bezspēks. Vārgums un korķēšanas gribēšana. Laikam slima ^_^ Nāā... XD mirkļa vājums.

Un es pārāk daudz teikumus sāku ar "un" - laikam slikts stils. Pōōfiig.

Un šodien pie doktora kundzes. Sen nesmu bijusi.

Tikko dabūju pusdienas ^__^ Kāpostu salātiņi 3/4 no maizes šķēles un Activia. ņamm. Kiršu vislabākā. Liekas, ka tas stulbais kāposts ielīdis zobā. Die.

Un mīļie ļaudis, ja kāds šo lasa un zin kur var apmainīt Vichy korķīšus....lūūūūūūūūūūūdzu dotiet ziņu.

 
 
Atrašanās vieta: Darbs :o
Garastāvoklis: bored
Mūzika: Kaut kāds dzintarkrastiņš...kill me please
 
 
perlflo
28 jūnijs 2006 @ 22:48
Ar gurķi starp kājām un lauzni rokās

To mēs - rīdzinieces - saucam par maktenu ravēšanu. Laikam apņemos ieviest citātu blociņu, jo smukie un provokatīvie izteicieni bija daudz vairāk [pēc tiem laikam var spriest, ka Wandersijs mīl (mīļo) meitenes :))]

Un nagi ir tikpat tādi kādi bija, kad aizbraucu, tikai nedaudz tievāki.

Un kā izrādās man ir daži vasaras raibumi, bet tikai daži, bet vismaz ir un tas ir kwēl. Un tad man vēl ir sārti vaidziņi [nu tie, kas ir uz sejas :D] un apdedzis tieši kreisais plecs, lai gan arī labais saņēma tikpat saules.

Lauki ir veselīgi sejai, vai arī veselīgs ir mālainais dīķis, bet  feisijs nomieruinājies

Pārbaudīju savu plaušu pūšamību un konstatēju, ka tā ir laba, jo pūsli piepūtu [2x] bez apstājas, tas gan samērā ātri izpūtās, taču tas laikam tādēl, ka trīs dāmu svars bija manāms. Es arī viņa vietā būtu sākusi pūsties lejā.

Un neaizmirstamie rudzi, rudzi, rudzi, rudzi, rudzi, rudzi, rudzi, rudzi, rudzi, rudzi, rudzi, rudzi, rudzi, rudzi, rudzi, rudzi, rudzi, rudzi, rudzi, rudzi patiešām ideāli. Tikai esot brīvā dabā Tu apzinies tās vērtību un skaistumu. Dienas un bālie lauki, vakari un trīs krāsu debesis un dilstošais Mēness, kurš tika pamanīts tupot rudzu laukā ar lāpstu pie sāniem, bet tika manīs. Stārķu mazuļi un tālie mežu puduri, tas viss un vēl tas zemapziņā padara mirkļus neaizmirstamus vai vismaz uz laiku atmiņā viesojamies.

Kā izrādās es esmu vismazāk traumētā vismaz fiziskā ziņā, manuprāt, šajās sacensībās vinēja Zaķis ar stāstu par trepēm. To sarunu vispār pavadīja klūpoši smiekli, kas beidzās tikai kopā ar elpu.

Tā gulta mani nemīl, bet šoreiz es viņai ierādīju savu vietu un ieplaisināju, hā saņem. Krakšķis gan bija grandiozs un sirds man atkal aptecējās, bet viss, kas lūst, lūst uz labu [pieņemsim].


Un rauga pankūkas [izcepu vesalas 8-9] garšoja visiem, un tās bija lielisks ceļš uz nebeidzamo draudzību ar Punda the doggie. Draudzība vilkās neaizmirstamu piecu pankūku ēšanas laiku [plus vēl ~45 sekundes ar saldējumu].
Vista bija garšīgāka par cūku, bet tas nebija tādēļ, ka cūka nokrita, nebūt ne, tā vienkārši bija, laikam jo ar laiku nāk pieredze, neskatoties uz to, ka starpā bija tikai ~26 stundas.

***

Paldies Zaķim par iepazīšanos.
Paldies Zaķim par kompāniju.
Paldies Zaķim par kāršu spēlēm.
Paldies Zaķim par smiešanos.
Paldies Zaķim par mīlīgajām bildēm.
Paldies Zaķim par dziesmām.
Paldies Zaķim par divu dienu ēdienu [vistu un cūku].
Paldies Zaķim par to, ka uz Aneti viņa bija naidīgāka, kad tika nosaukta par Elīnu :D.

Paldies Anetei par uzaicinājumu.

Paldies Anetei par sagaidīšanu.
Paldies Anetei par vispārējo pārtiku.
Paldies Anetei par lieliskajām brīvdienām.
Paldies Anetei par pierunātajām pastaigām.
Paldies Anetei par silto tēju un konfektēm.
Paldies Anetei par dikusijām, kas vairāk līdzinājās debatēm.
Paldies Anetei par Monopolu.
Paldies Anetei par nedusmošanu.
Paldies Anetei par visu to, kas notika sākot no svētdienas 14.26.
 
 
Atrašanās vieta: mājas
Garastāvoklis: loved
Mūzika: Nickelback - Savin' me
 
 
perlflo
22 jūnijs 2006 @ 22:52
Patiešām, negaidīti, bet patīkami.
Un vienīgais, ko es nožēloju atiecībā pret viņu, ka toreiz tā novērsos, nebiju draugs, bet vajadzēja.


Un mājās ir sasodīti karsts, rokas līp pie galda, lietus gan bija smuks, bet aukstāks nepalika. Darn.

Un vairs nav ko dzert, ēst gan ir, bet paldies, vemt jau nevēlos. [vairs]


Tagad saprotu ko aizmirsu nopierkt... saldās kukurūzas bumbiņas. Garšo. Laikam mīļākais našķis.

TRĪS merci šokolādes tāfelītes tika izmestas ārā pa logu, lai pabarotu kaķi, viņš, dranķis tāds, - neēda.

Svārki vasaras dienā ir Dieva svētība. Paldies Tev, Dievs.


Mūzika apklusa. Fak. Tas ir novēršami. Novērsās.

Rīt jūra, cerams, gribu sajust vēsumu un pēc tam saulē apdegt.


Šodien bija tāda ašā ideja. Apmeklēt pasākumu Doma laukumā. Un tad diemžēl konstatēju, ka nav ar ko. Un  tas bija skumji, jo pajautāju tikai diviem cilvēkiem. Klasesbiedri - haha, labs joks. Vieniem savi plaņi, un vienu māte tik vēlu nelaistu ārā, bet nu lai jau. Un kompāniju sadaļas ateica, nu tā viena vienīgā.

Arī. Atkal. Kārtējie sausie Jāņi mājās. Kwēl djūd, kwēl. Es nekad neesmu vēlējusies tēvu, nekad, vismaz ne to kas man pienākas, bet ja būtu kāds jauks un kārtīgs un viņam būtu daudz draugu pie kā pavadīt Svētkus, tad gan būtu jauki. Bet nav.
 
 
Garastāvoklis: calm
Mūzika: Michael Andrews & Gary Jules - Mad World
 
 
perlflo
19 jūnijs 2006 @ 16:39
32  
Vasara.
Braucot uz centru no rīta ap deviņiem - 30o, braucot atpakaļ 32o.
Nemaz tik karsti neliekas, bet nu lai jau. Vasaru vēruju no loga, dažkārt pat pievelku aizskarus, lai saule netraucētu skatīties ekrānā. Shhh. Es zinu :D

Izlasīju vakardienas grāmatu (223 lpp). Kā izrādās uzzināju, ko tādu, ko par autismu nezināju, nav nekāds brīnums, par to slimību iepriekš biju tikai dzirdējusi. Ja ne bijība, tad vismaz cieņa pret šiem cilvēkiem man radās.

Pārliku praksi (7.-11. augusts), liekas, ka būs jāstiepj izstieptie gali. Kwēl. Nu vismaz tagad tikū pie Anetes. Manā "atraktīvajā" vasarā tas vien ir gaidāms notikums.

Esmu nolēmusi sākt rakstīt aprakstus, labi, ka nobriešanas process vēl nav sācies. Jūtos garīgi izpletēta, ideju...tikpat kā nav. Ek, gan jau Para-para (joprojāmm nevaru izrunāt to vārdu) pacietīsies, un ja ne...galu galā...pēc 26. noteikti būs.
Tāpat kā pagaišgad...radošā lauku zvilnēšana saulītē ar pierakstu blociņu.
 
 
Garastāvoklis: nešaušu :D
Mūzika: Nickelback
 
 
perlflo
18 jūnijs 2006 @ 18:54
Jā. Man otrais, kurš patiesībā ir trešais, ieraksts :)
Tik, tik daudz kas jauns un daudz kas cits.
Es nebraucu uz Itāliju.
Es braucu uz Angliju.
Es nebraucu atpūsties.
Es braucu strādāt.

Pozitīvi ^_^ Pozitīvi arī tas, ka maz - tikai dienu, bet tomēr būšu arī Francijā. Un pirmo reizi mūžā būšu uz prāmja.

***
Ak, jā. Jauna skola.

2006./2007. mācību gadu vairs neuzsākšu Teikā, bet Rīgas 49. vidusskolā. Priecējoši un tajā pat laikā skumji, lai arī Teika nekad nav bijusi mana sapņu iemiesotāja, taču skola, kurā pavadīti deviņi gadi...tā lūk. Nu nekas, cilvēki 49tajā izskatījās jauki. Un lai cik dīvaini tas nebūtu, man pat būs klasesbiedrs, kurš arī kādreiz gāja ar mani vienā klasē, laikam līdz ceturtajai klasei, īsti neatceros.


***
Jauna grāmata - Sīlija Rīsa "Patiesība vai uzdrīkstēšanās"

Esmu pusē, sou sou, ir bijušas arī aizraujošākas, taču pa 4.25 Ls saņemšos un izlasīšu.
 
 
Atrašanās vieta: Mājās
Garastāvoklis: blank
Mūzika: nav. darn.
 
 
perlflo
17 marts 2006 @ 10:55
Well...this feels kinda strange...my first LJ entry and hopefully not last. Argh...
 
 
Garastāvoklis: amused